Nika Endziņa žēlabas par šķiršanos no Sindijas tracina jauno sirdsdāmu
Sindija pavisam nesen atklāja, ka Nikam ir izveidojušās attiecības ar kādu sievieti vārdā Iveta. Tā kā abu attiecībās šobrīd valda krīze, Niks laiku netērē un dodas ciemos pie meitenes, ar kuru šis viss sākās.
Iveta viņu sagaida ar pašas gatavotām lašmaizītēm, un Niks ir sajūsmā - šķiet, šī meitene pamazām sāk iekarot viņa sirdi. Iveta rūpējas, lai Niks vienmēr būtu garšīgi paēdis, un viņš neslēpj, ka tieši tas viņam ļoti trūcis iepriekšējās attiecībās un kopdzīvē ar Sindiju. Abi atceras, kā iepazinušies, taču Niks sarunā atkal un atkal atgriežas pie Sindijas tēmas, līdz Ivetai pacietības mērs ir pilns. Viņa neslēpj savus novērojumus par Nika iepriekšējām attiecībām un tieši pajautā - cik tad ilgi vēl par to Sindiju runās?
Tikmēr Niks jau zīmē nākotnes plānus - kādu dzīvi vēlas kopā ar Ivetu un kur abi varētu dzīvot. Viena lieta Ivetai ir skaidra - dzīvoklī, kurā Niks dzīvojis kopā ar Sindiju, viņa negrib. Saruna kļūst arvien emocionālāka, līdz Niks sāk raudāt par Sindiju - rūgtums par zaudētajām attiecībām joprojām ļoti sāp, plēšot vēl pavisam svaigās rētas...
Tā kā Olgas un Kaspara Kambalu attiecībām ir pienācis gals un Kaspars no kopējā dzīvokļa ir izvācies, Olga meklē iespējas, kā dzīvot tālāk. Viņa dodas pie māklera, lai pārrunātu, kādu mājokli var atļauties un kur vēlētos dzīvot. Taču izrādās, ka grūtākais jauna dzīvokļa atrašanā nav tikai finanses - Olga vēlas atrast tādu pašu mājokli, kāds viņai ir šobrīd, bet tirgū šādu variantu nemaz nav daudz.
Turklāt Olga joprojām gaida savu miljonāru un neslēpj – beigu beigās var taču paveikties iepazīties arī ar paša dzīvokļa īpašnieku un tikt pie iespējas tur dzīvot par brīvu!
Magone Rīgā satiekas ar draudzeni, lai izkratītu sirdi par savām mājas likstām. Sapnis par moduļu māju pamazām sāk šķist pārāk dārgs un Magone pati vairs īsti netiek gudra, kā lai šo situāciju atrisina. Taču draudzene viņai parāda citus variantus - mājas, kas maksā ap 30 tūkstošiem eiro, un Magonei par šādu iespēju uzreiz iedegas acis.
Kamēr abas spriež, ko par šo ideju teiks Magones mamma un kā viņa varētu palīdzēt, Magone atklāj, ka jūtas pavisam traki. Raudāt gan neesot laika, taču viņai jau esot piegriezies viss. Ja nekas neizdosies, Magone pat apsver iespēju doties strādāt uz ārzemēm, bet Latvijā palikušā ziemā viņa gatava gulēt kaut vai desmit segās un pižikā. Tomēr Magone vēl nezaudē cerību - varbūt ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību izdotos tikt pie mājiņas, kur attīstīt savu radošo darbību un uzņemt viesus?
