"Lampiņu nekad nevar būt par daudz!" Karalkini sāk gatavoties Ziemassvētkiem

Karalkinu ģimene nolēmusi izpušķot dārza eglīti, atklājot decembra mēnesi. Ģimene izņem svētku mantiņu kasti, lai izvēlētos, ko izmantot. Vikai ziemā vislabāk patīk pikoties un taisīt cietoksni. Vendija sāk iztaujāt meitu — ko viņa gribētu saņemt no Ziemassvētku vecīša. Vika grib zirgu. Vendija atklāj, ka pie draugiem Balvos bijusi zirga izjāde un Karalkinu ģimene arī savā saimniecībā gribētu zirgu. Ģimene ķeras pie egles rotāšanas. Vendija atklāj, ka šogad plānā ir karstvīns pie kamīna un aizvest ģimeni uz slidotavu. Izrādās, Pāvels pēdējo reizi slidojis pirms 15 gadiem. Vika slidot negrib, jo nemāk.

Kuģu ģimene pēc angļu valodas mājmācības dodas uz templi, lai vadītu svētdienskolu. Ierodoties svētdienskolā, Uģis ierauga bērnu mantiņu un spriež — kas tas par dēmonu, viņš izskatoties ļauns. Pāris pārrunā, kādi darbi jāpaveic svētdienskolai. Lindas šodienas programma — pūdžas, radošas aktivitātes ar līmēšanu un griešanu. Ģimene dodas ziedot dievībām. Uģis atklāj, ka ģimene ziedo templim, Džagannatas centram un Lietuvas klosterim, atbalstot govis — kopā tie ir vairāki simti eiro mēnesī. Vecāki bērniem māca, ka ziedojot jādomā labas domas. Uģis uzsver, ka vecākiem jārāda piemērs, palīdzot citiem un ziedojot.

Bindru ģimene — Agrita un Estere — devušās iepirkties, jo tas ir viens no vēlmju burkas uzdevumiem. Dāmas pamana sarkanas pidžamas un nolemj, ka tādas vajag visai ģimenei. Estere atzīst, ka viņai patīk viss, kas spīd. Agrita atklāj, ka viņai iepirkties nepatīk. Estere demonstrē pirmo kleitu, uzvelkot garos zābakus un kažociņu — smejot, ka izskatās pēc sievietes, kurai jāiet “uz Eksporta ielu”. Otrajā komplektā viņai patīk, kā izskatās dibens. Trešais komplekts — Grinča kleita. Tad mainās lomām — Agrita mēra tos pašus apģērbus, jo abām ir vienāds izmērs. Agritai uzvelkot spīdīgo kleitu ar kažociņu, Esterei ļoti patīk, kā izskatās. Visbeidzot abas uzvelk sarkanās pidžamas, bet Esterei tā neiet pie sirds.

Dzenīšu ģimene ieradusies dzīvnieku patversmē, apvienojot patīkamo ar lietderīgo. Kristīne atzīst, ka patversmē dzīvnieki dzīvo kā lauku mājās — ārā, nevis būros, un tieši no tā viņa visvairāk baidījās, ka visi dzīvnieki būs iesprostoti. Dvīņi jau lemj, kuru suni vedīs pastaigā. Agris atklāj, ka patversmē ir pirmo reizi. Ģimenei tiek iedots sunītis, bet bērni mūk prom, jo viņiem ir bail. Agris atzīst — bērniem tiešām ir bail, jo nav bijusi saskarsme ar suņiem, tikai ar kaķi. Viņš pats bērnībā arī baidījies, jo dabūjis daudz zobus dibenā un kājās. Ģimene ved pastaigā sunīti Lapiņu. Dvīņi tikmēr pielīduši pie ūdens, un Kristīne dēlus sarāj. Ričards kļūst niķīgs, krīt gar zemi. Kristīne atzīst — nākamreiz jābrauc divatā uz randiņu, jo ar visu ģimeni tas nesanāk, kā cerēts. Tikmēr dvīņi atkal pielien pie ūdens un pārbauda, cik ļoti tas aizsalis. Kristīne atkal sarāj dēlus, Adrians neklausa, un viņu pieaicina klāt: “Tu nesaproti, ko es tev saku?”