Agritas Bindres dēls pārdzīvo, ka dzimšanas dienā izpaliek tēva apsveikums
Bindru ģimene ieradusies atpūtas mājā, lai nosvinētu Marka 10 gadu jubileju. Estere nesaprot, kā tikt iekšā teritorijā, un nolemj pati saviem spēkiem pacelt barjeru. Dodoties tālāk, Estere nevar attaisīt vārtiņus, kas izrādās jau ir vaļā. Nākamais uzdevums — atrast atslēgas, taču tās nekur nevar atrast. Estere ar vārtu atslēgām mēģina atslēgt pastkastīti. Pēkšņi pie durvīm atskan zvans, bet pie durvīm neviena nav. Izrādās, bērni uztaisījuši joku Agritai un Esterei. Krāmējoties no mašīnas, ārā izlido groziņi.Gatavojot uzkodas kopā ar Esteri, Agrita atklāj, ka Marks no rīta esot teicis: “Tētis jau mani neapsveica, uz vārda dienu vismaz apsveikumu atsūtīja.” Agrita nejūtas vainīga, ka viņai būtu bērna tēvam jāatgādina. Viņa saprot, ka neko mainīt nevar un nav vērts pārdzīvot par lietām, ko nevar izmainīt. Marks jūtas jau liels. Ģimene atskatās uz Marka bērnības fotogrāfijām. Agrita apraudās, stāstot, ka Marks bijis ļoti gaidīts vīriešu kārtas pārstāvis ģimenē. Agritas tēvs ļoti gaidījis mazdēlu, jo ģimenē bijušas tikai meitas. Agritai jautājums — kā izaudzināt vīrieti, ja apkārt ir tikai sieviešu kolektīvs?
Valteru ģimenē ciemos ieradies attiecību treneris Kristaps Ozoliņš. Pāris atzīst, ka viņi ir visu laiku kopā, bet patiesībā neko kopā nedara, un tāpēc attālinājušies. Vita atzīst, ka viņai pietrūkst mīlestības apliecinājumu no bērniem. Viņa arī saka, ka, ja nebūtu precējusies ar Lauri, būtu precējusies ar Lauru Pergolici. Brīžiem viņai liekas, ka viņai patīk sievietes.Lauris dalās stāstā par attiecību krīzi — viņš darījis visu, bet beigās darījis par vēlu, par skaļu elpojis, sūdzas par Vitu. Vita sagatavojusi arī jautājumus ekspertam — kā saglabāt pāra attiecības, nekļūstot tikai par vecākiem. Viņa vēlas sakārtot arī ģimenes režīmu, jo šobrīd viss notiek pašplūsmā. Lauris atklāj, ka viņam nevar būt bērni. Vitai ir jautājums, cik ļoti Lauris ar to ir samierinājies, jo mākslīgo apaugļošanu viņa nevēlas veikt. Vai tas ir normāli, ka pārim nebūs kopīgu bērnu — Vita to līdz galam nezina. Lauris neuzskata, ka tā ir vājuma vai mazvērtības pazīme, ka nevar būt bērnu. Dzejoļi ir Laura bērni. Kristaps dod uzdevumu — katru reizi, kad gribas teikt “nē”, teikt “jā”. Izvilktā uzdevuma — doties uz kino — sakarā Kristaps vaicā, kā kino apmeklējums padarīs viņus labākus. Viņš koriģē uzdevumu — uzrakstīt uz lapas, ko tieši katrs sagaida no šī uzdevuma, noteikt termiņu un noteikumus, un kopā visu izrunāt, lai visi paliek apmierināti.
Kohu ģimene dodas uz Riekstu kalnu, lai izbaudītu ziemas priekus. Kavēšana Viesturu kaitina, un ar meitām viņš trenē pacietību. Olga pieprasa meitām atdot telefonus, lai mašīnā varētu normāli parunāties. Olga paceļ tēmu par kavēšanu. Viesturs atzīst, ka viņš gatavojas vēl sliktākam scenārijam, jo meitenes pieaug, un drīz būs jādala vannasistaba un jācieš ilga pucēšanās.Olga atklāj, ka bērnībā viņa vispirms izpildījusi mājasdarbus un tikai tad atpūtusies. Tagad ar saviem bērniem viņai nākas viņus pierunāt mācīties — viņa grib, lai tas notiek viegli un dabiski. Viesturs vēlas saprast, kā mūsdienās strādāt ar motivāciju mācībām, jo bērniem naudas vērtība ir pavisam citāda un brīvības ir daudz vairāk.
Karalkinu ģimene turpina kamīna sienas apdari. Vendija meklē spainīti un otu, jo pati tos nav paņēmusi. Pāvels tos arī nav ņēmis un nezina, kur tie atrodas. Vendija pati atrod instrumentus un saprot, ka pati tos bija nolikusi. Viņa pasaka: “Ups, mana vaina,” un piebilst, ka Pāvels būs dusmīgs.Pāris ķeras klāt darbiem — Vendija uzņemas māla darbus. Viņai ir bail kāpt uz kāpnēm, tāpēc viņa izvēlas benķīti, kamēr Pāvels pietur Vendiju, lai būtu drošāk. Vendija pasaka frāzi: “Vismaz kaut kāda jēga no tevis.” Izrādās, kamīna izbūves ceļš sācies jau vasarā. Vendija uzņēmās māla darbus, jo viņai šķiet, ka Pāvelam tas nesanāk — viņš nemāk mīlēt mālu tā, kā viņa. Pāris iziet cauri kamīna izmaksām — līdz šim kamīns izmaksājis 1800 eiro, un vēl ir darbi priekšā.
