Valteru ģimene dodas dēla bērnības pēdās pa Vāciju
Vita ar māsu Ingu un Gabrielu devušies ekskursijā pa Vāciju, lai parādītu Gabrielam visas nozīmīgās vietas, kur bijuši un pavadījuši laiku. Ģimene atminas Gabrielu ar riteni – Gabriels atzīst, ka bērnībā ļoti daudz krita un bijuši neskaitāmi smadzeņu satricinājumi, un droši vien tur uz ielām arī atstājis savas atmiņas. Bērnu laukumiņā ģimene atminas, ka Gabrielu nevarēja dabūt prom. Vita atzīst, ka ļoti žēl, ka Gabriela bioloģiskais tēvs nav bijis klāt un uzspodrinājis šos mirkļus – ļoti gribējās, lai abi pasūpojas kopā, pasmejas kopā, bet nekā no tā nebija. Ģimene apmeklē arī kafejnīcu, kas ir nozīmīga ģimenei, jo atrodas netālu no laukumiņa, kur ģimene spēlējusies. Vita atminas Vācijas atmiņas par Albertu – Alberts bija cilvēks, kam bija nepieciešama palīdzība pēc smagas avārijas, un Vitas mamma palīdzēja viņam, un pēc tam arī Vita un Inga. Viņš izmaksāja saldējumus – ļāva tikai vienu bumbiņu, un māsas pielīda – mēs tev māju izmazgāsim, pedikīru uztaisīsim – lūdzu, divas bumbiņas. Inga atklāj, ka bija ļoti pieticīgi bērni, jo zināja, ka mammai ir grūtības ar naudu. Vita atklāj, ka savos 14 gados tīrīja kūtis, un arī māsām ienāca naudiņa, un sapirka visu skolai. Gabriels atzīst, ka nekad nav juties slikti, ja ģimene nevar ko atļauties, un viņš vienmēr bija bērns – ja nevar, tad nevar, netaisīja skandālus.
