Magone ar Venti nebēdnīgi plunčājas upītē
Magones un Venta randiņš noslēdzas uz koķetas nots – abi nebēdnīgi plunčājas upē un ļaujas jestram amzierim. Ventis acīmredzami aplido Magoni un izrāda īpašu uzmanību: “It kā liedzās, bet tai pat laikā piecērt kanti. Ja cilvēkam otrs neinteresē, viņš tiku uzmanīgi neizturētos. Bet visu laiku tās vaktējošās acis un tēvišķā roka bija blakus man, Raimondam un Venta dēlam – tā Magone.